Vai zini meža malā to kluso kalniņu,
Kur ved no visām pusēm daudz ceļu dažadu?
Vai pazīsti tos kokus, kas klusi, skumji šalc?
Vai dzirdi sērās skaņas, kas klīst kā mākon’s balts?
Līdz kalnam mīļam, klusam draugs draugu pavada,
Tad atvadās un aiziet… Mirdz acī asara.
Un zin’ ikviens, ka drīzi var skanēt klusā balss:
“Jel pakar savu kokli, Nu dzīves dziesmai gals!”
Ved arī mana teka uz kalnu brīnišķo;
Tā miers segs manas sāpes un smaidu jautrāko.
Reiz tumši zaļie koki par mani mieru klās
Un kapu zvana skaņas man’ miegā ieaijās.
Kur ved no visām pusēm daudz ceļu dažadu?
Vai pazīsti tos kokus, kas klusi, skumji šalc?
Vai dzirdi sērās skaņas, kas klīst kā mākon’s balts?
Līdz kalnam mīļam, klusam draugs draugu pavada,
Tad atvadās un aiziet… Mirdz acī asara.
Un zin’ ikviens, ka drīzi var skanēt klusā balss:
“Jel pakar savu kokli, Nu dzīves dziesmai gals!”
Ved arī mana teka uz kalnu brīnišķo;
Tā miers segs manas sāpes un smaidu jautrāko.
Reiz tumši zaļie koki par mani mieru klās
Un kapu zvana skaņas man’ miegā ieaijās.
Elvīra Vankina
Biruta Marta
1927 – 2007
1927 – 2007
We read this poem at the interment of Biruta’s ashes...
Laurel Hill
Bolton Ontario
1 October 2008
Bolton Ontario
1 October 2008
